Kāds zēns aizgāja pie mācītāja un jautāja, vai viņš varētu iemācīties lūgt. Mācītājs piekrita, aicināja zēnu baznīcā, bet puisis satraucās, ka viņam ir jāatstāj ārā velosipēds. Mācītājs atbildēja, ka Jēzus velosipēdu pasargās.
Baznīcā mācītājs zēnam pastāsta par lūgšanu, un aicina viņu kopā lūgt, atkārtot to, ko būs lūdzis viņš. Lūgšanas beigās mācītājs piemin Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, bet zēns savā lūgšanā atkārto tikai Tēvu un Svēto Garu. Mācītājs puisim jautā: “Kāpēc tu nepieminēji Jēzu?” Un puika atbildēja: “Viņš taču palika ārā sargāt manu riteni!”
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Ja arī mūsu evaņģēlijs ir apslēpts, tad tiem, kas iet pazušanā, kuriem šā laikmeta dievs ir darījis aklu neticīgo prātu, ka viņi nespēj saskatīt Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija – spožumu.
2 korintiešiem 4:1-4
Pāvils raksta par to, kāpēc visās piedzīvotajās grūtībās viņš joprojām ir gatavs turpināt kalpošanu. Viņš citviet apliecina, ka viņa motivācija nav nauda vai cilvēku atzinība. Farizejs Sauls, kristiešu nīdējs un slepkava, pēc sastapšanās ar Jēzu Kristu bija gatavs pamest sabiedrībā un viņa kopienā plaši pieņemto reliģisko dzīvi, zaudēt savu statusu, kļūt par daļu no kristiešu sektas. Pakļaut savu dzīvību briesmām, jo viņš bija sastapis patiesību. Viņš nebija viens no tiem, kuri sludinātu tikai savas reliģiskās kopienas maldīgajiem uzskatiem atbilstošas frāzes. Viņš neatšķaidīja Kristus evaņģēliju, nepiemēroja patiesību atkarībā no auditorijas – jā, Pāvils atrada pareizos vārdus, kā Kristus vēstī dalīties ar dažādiem cilvēkiem, tomēr patiesība bija tikai viena.
Pāvils piemin arī to, ka kādiem cilvēkiem mūsu evaņģēlijs ir apslēpts. Labās vēsts priekšā ir šā laikmeta dieva – Sātana – plīvurs, un tā dēļ viņiem nav iespējas jau šeit uz zemes dzīvot arī Debesu valstībā. Šie plīvuri var būt ļoti dažādi. Varbūt tā ir paša cilvēka nevēlēšanās redzēt Kristus labo vēsti, varbūt tā ir sāpīga pieredze ar kristiešiem, bet varbūt cilvēks Kristus vēsti gluži vienkārši nav dzirdējis. Mēs esam aicināti sekot Pāvila piemēram un labi vēsti izdzīvot un sludināt, nepakļaujoties sabiedrības spiedienam, neatkarīgi no tā, no kuras puses šis spiediens nāk – vai tie būtu citi kristieši, vai tie būtu neticīgie.
Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā.
2 korintiešiem 4:5-6
Pāvils atgriežas pie ilustrācijas par plīvuru. Līdzīgi kā tad, kad Dievs iesākumā tumsā radīja gaismu, mēs šobrīd piedzīvojam to, kā salauztajā, tumšajā pasaulē spīd Debesu valstības gaisma. Tā iespīd mūsu sirdīs, tā maina mūs, un Kristus mūs ved dziļāk Dieva godībā. Tā nav tikai tukša frāze. Tur, kur atrodas Dieva bērni, atrodas arī Dieva valstība.
Šis dārgums mūsos ir kā trauslos māla traukos, lai būtu redzams, ka spēka pārpilnība pieder Dievam, nevis nāk no mums pašiem: mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt. Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā. Mēs, kamēr vien dzīvojam, pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā. Tādējādi nāve darbojas mūsos, bet dzīvība – jūsos.
2 korintiešiem 4:7-12
Pāvils raksta par to, ka mēs paši esam kā trausli māla trauki. Tā tolaik bija populāra ilustrācija cilvēka trauslumam, un mēs esam trausli trauki, kuros ir ielikta patiesība. Mūsu spēks nav atkarīgs no mums pašiem, jo tas ir Dieva dots.
Ir rakstīts: es ticu, tādēļ es runāju. – Tādā pašā ticības garā arī mēs ticam, tādēļ arī runājam, zinādami, ka viņš, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, augšāmcels arī mūs līdz ar Jēzu un nostatīs savā priekšā līdz ar jums.
2 korintiešiem 4:13-14
Pāvils apzinās, ka Dievs Tēvs, Kristus un Svētais Gars ir nemainīgs. Mēs – cilvēki – maināmies. Tā tam arī ir jābūt, un Dievs mūs uz to ir aicinājis. Tomēr tas Dievs, kuram mēs dziedam slavas dziesmas, ir tas pats Dievs, kurš izveda Izraēla tautu no verdzības Ēģiptē. Dievs, kuru pielūdza Marija audzinot pašu Dieva Dēlu, Mārtins Luters Kings cīnoties par vienlīdzīgām tiesībām neatkarīgi no ādas krāsas, Māte Terēze iestājoties par neaizsargātajiem, Dezmonds Tutu cīnoties pret aperteīdu, arī Tolkīns sarakstot “Gredzenu pavēlnieku”. Tas ir tas pats Dievs, kura dēļ mēs šodien esam sazvanījušies Zoom zvanā un kuru mēs pielūdzam.
Tas viss ir jūsu dēļ, lai žēlastība, kas aug plašumā, sasniegdama daudzus, vairotu lielāku pateicību Dieva godībai. Tādēļ mēs nezaudējam cerību; kaut arī ārējais cilvēks mūsos iznīkst, iekšējais – atjaunojas no dienas dienā.
2 korintiešiem 4:15-16
Katrā sekundē mūsu ķermeņos nomirst aptuveni viens miljons šūnu, katru dienu tie ir aptuveni 1,2kg šūnu. Un tas nav nekas slikts – tā ir mūsu ķermeņu dabīgā atjaunošanās, jo šo šūnu vietā nāk citas. Un tomēr, mūsu ārējais cilvēks ar katru dienu samazina savu atlikušo darbības laiku par vienu dienu. Savukārt Dievs no dienas dienā atjauno mūsu iekšējo cilvēku. Mēs augam, mācāmies, tuvojamies Dievam un kļūstam Viņam līdzīgāki – kopš radīšanas ieliktā Dieva līdzība pieņemas spēkā.
Dievs ir ar mums katru brīdi, un Viņu neierobežo laiks, telpa vai citi mūs ierobežojoši apstākļi. Viņš var reizē raudāt ar noskumušo un viņu mierināt, dot spēku tam, kurš iestājas par patiesību, priecāties ar tiem, kuri svin, un piecelt to, kurš ir paklupis. Viņš ir ar mums simtprocentīgi katru brīdi.
Dievs mūs stiprina, lai mēs būtu gatavi pastāvēt par patiesību neatkarīgi no tā, vai pretī mums ir ticīgais vai neticīgais. Dievs ir noņēmis plīvuru, kas šķir mūs no Viņa valstības, lai mēs varētu tajā dzīvot un palīdzēt atbrīvoties no plīvura arī citiem.